Aigars Freimanis: Korupcijas šobrīd ir vairāk, nekā bija pirmajai postpadomju paaudzei

Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociologu Aigaru Freimani par Latvijas politikas paaudzēm, valstiskumu un ārējo apdraudējumu. Pagājušajā nedēļā Vācijas parlamentā izskanēja informācija, ka līdz 2030. gadam Krievija varētu būt spējīga uzbrukt NATO. Tā paziņoja Vācijas drošības dienesta pārstāvji. "Personāla un materiāla ziņā Krievijas bruņotie spēki nākamās desmitgades beigās varētu būt spējīgi uzbrukt NATO," tā teica Vācijas Federālā izlūkošanas dienesta vadītājs Bruno Kāls. Krievijas tiešā konfrontācija starp Maskavu un NATO kļūst par vienu no iespējām, pieaugošie draudi no Krievijas puses. Kāda ir mūsu iekšpolitiskā uzvedība? Stiprināt aizsardzību, valstiskuma apziņu, nosargāt demokrātiju, pabeigt "Rail Baltica" – pietiekami daudz uzdevumu mazai valstij ilgtermiņā. Raidījumā saruna ar sociologu Aigaru Freimani. Vai jūs skatāties uz šo situāciju, kurā atrodas gan Vācija, gan NATO dalībvalstis, arī Latvija, kā uz tādu "force majeure" situāciju, kura prasa ārkārtas uzvedību? Aigars Freimanis: Savā ziņā, jā. Kaut kas ārkārtējs jau notiek nepārtraukti, īpaši tajās valstīs, kuras ģeogrāfiski robežojas ar Krieviju. Es domāju, izdevumi aizsardzībai, kas mums pieaug, pieaug kaimiņiem – pieaug poļiem, igauņiem, lietuviešiem, daudziem citiem. Tas ir viens tāds moments. Tajā pašā laikā nekas jau nav prognozējams. Un tie stāsti par to, ka Krievija varētu pēkšņi un negaidīti uzbrukt, tas, manuprāt, vairāk būtu izmisuma solis no Krievijas puses, jo tur tā situācija nebūt nav tik spīdoša, kā rāda viņu propagandisti. Un teikt, ka viņi desmitgades beigās, vai desmit gadu laikā varētu sasniegt tādu potenciālu, kas ļautu viņiem uzbrukt NATO dalībvalstīm, es domāju, ka tas stipri liels pārspīlējums. Vienīgais, ko viņi var izdarīt, tajā galējā izmisumā tiešām sākt mētāties ar sarūsējušām atombumbām. Es to mazliet ironiski saku, jo daudzi, arī Krievijas eksperti, kas ir pametuši Krieviju, izsaka aizdomas, ka daļa no tām bumbām var pat nepacelties gaisā. Es domāju raķetes. Tā kā sistēma ir aizlaista, un karš jau ir tas maksimālais stresa tests, ko šobrīd iziet gan Ukraina cauri, gan Rietumi, arī mēs tostarp, gan arī Krievija, protams. Kas atklāj daudz nepatīkama priekš sevis, es domāju, krietni vien vairāk nekā Ukraina, kas diezgan labi zināja, ka viņu bruņotie spēki ir ļoti dramatiskā situācijā. Īpaši 2014. gada notikumi to ļoti labi parādīja, Krimas, tā teikt, atdošana bez neviena šāviena un flotes savākšana, virsnieku masveida pāriešana, es domāju tie, kas bija Krimā, pāriešana Krievijas pusē vai pazušana no armijas. Daudzas tādas lietas, kas viņus šokēja. Domāju, ka arī 2022. gada sākums lielā mērā bija šoks, kas, protams, latviešiem mazliet glaimojoši, ka pirmie triecieni, pirmās notriektās lidmašīnas un helikopteri bija ar tiem dāvinātajiem "stingeriem", kas bija piešķirti no Latvijas puses. To man ne viens vien ukrainis, savstarpēji nesaistīts, ir uzsvēris, jo tā viņiem bija labi zināma lieta, bija sastopama medijos. Tā kā mēs varam teikt, ka esam diezgan pozitīvu iespaidu atstājuši uz Ukrainas gatavību mobilizēties, jo tieši pēc tam, kad bija šie pirmie panākumi, Ukrainas sabiedrība sāka strauji mobilizēties, viņi bija spējīgi to izdarīt. (..) Jūs bijāt viens no tiem, kas 2008./ 2009. gadā par tā laika ekonomisko krīzi Latvijā teicāt, ka tie ir izteikumi, ko politiķi saka, ka mēs neko nevaram darīt, daudz kas ir atkarīgs no notikumiem pasaulē, ka tie ir tādi truli. Šajā brīdī mēs vairs nevaram tā teikt. Aigars Freimanis: Karš nav truls. Ne tajā ziņā, ka karš nav truls, bet ka patiešām daudz kas, kas notiek, ir atkarīgs no notikumiem pasaulē, ne tik daudz no mums pašiem. Aigars Freimanis: Ir jā, bet ne viss, protams. Katrā gadījumā, kad es dzirdu un klausos par loģistikas ķēžu sairumiem, kas ir traucējis dažādiem gigantiskiem megaprojektiem, kas saistīti ar Latvijas Republikas nodokļu maksātāju naudu jeb budžetu, es domāju, gan "air baltic", gan "Rail Baltica", ģeopolitiskā situācija un vēl tur nezin kādas lietas. Ir lietas, kas ir, jā, bet pievilkt visas klāt pie jebkā – tas gan ir truli, tas ir truli un brīžiem zemiski. Bet to, ka situācija šobrīd ietekmē, šaubu nav. 2008. un 2009. gads – tā bija globāla ekonomiskā krīze, no kuras Latvija, pateicoties ārējai dienaskārtībai, tika ārā diezgan labi. Es domāju ar ārējo dienaskārtību to, ka viena no retajām reizēm, kad mēs, mūsu politiķi, valdība Dombrovska vadībā, tāpēc laikam viņš skaitījās izcili veiksmīgs kā premjers, rīkojās saskaņā ar tiem norādījumiem, kas nāca no Briseles. Un, starp citu, sabiedrības mobilizācija arī bija ārkārtīgi liela. Nebija cilvēki uz ielas, kas protestēja pret to, ka viņiem tiek samazinātas algas, kaut gan tas skāra ļoti daudzus cilvēkus, kas strādāja gan privātajā sektorā, gan tā sauktajā publiskajā sektorā. Visi kaut kā mobilizējās. "Populārākā politiskā partija Latvijā ir "Nepiedalos" un tai ir ārkārtīgi grūti tikt klāt. Mazliet pielavīties ar grandiozo sadales tarifu lēcienu, nošķelt gabalu daļēji varēja mēģināt ar veikala cenu sadārdzinājumiem, bet, lai pa īstam modinātu un iekustinātu "Nepiedalos", vajag pārliecinoši stāstu, kādā veidā atcelt tarifus, inflāciju. Diemžēl to nevar neviens. Inertums, kas patlaban ir sabiedrībā, vedina domāt, ka būtiskas pārmaiņas tik ātri nenotiks." Tā 2023. gada novembrī muzicē Aigars Freimanis. Vai tā ir kaut kāda tendence, par ko tas liecina - par to, ka mainās politisko partiju sistēma? Vai tam ir saistība ar saskarsmi pret valstiskumu? Aigars Freimanis: Daļēji, jā. Protams, kaut kur dziļākā būtībā tā ir aizvien tāda pasīvāka, kritiskāka attieksme pret valstiskumu. Bet līdz brīdim, kamēr nav skartas tās pamatlietas, tikmēr tā ir vairāk poza. Nu, atcerēsimies tā saukto valodu referendumu, kas pēkšņi uzspridzināja. Tas bija ārkārtīgi mobilizējoši. Kaut gan likās – nu tāda pati inerta sabiedrība, kur viņi tur skries? Pirms kāda laika lasīju otru Valentīnas Freimanes atmiņu grāmatu "Antigones likums". Ja tu pieskaries kaut kādām lietām, kas ir ārkārtīgi latviešu sabiedrībā [svarīgas], tieši latviešu sabiedrībā vairumā gadījumu, protams, ne tikai tīri etnisko latviešu sabiedrībā, un tā ir valoda pirmām kārtām, kas ir valstiskuma sastāvdaļa, nenoliedzami, tā ir viena no valstiskuma fundamentālajām sastāvdaļām. Tieši tāpēc visi tie stāsti par to, ka latvieši pāriet uz krievu valodu – pieci latvieši, viens krievs, par ko ironizē daudz un ilgi. Tas ir pašaizsardzības mehānisms. Mēs negribam, lai jūs runājat mūsu valodā, ja jūs viņu nemākat tā, kā mākam to mēs un kā mēs to saprotam tajās niansēs, kā saprotam to mēs. Tad tas parādījās, tas parādījās valodas referendumā, tā mobilizācija bija ļoti liela. Lai gan pēc tam bija daži cilvēki, kas teica, ka tā ir pa mazu bijis, tur vajadzēja būt vismaz 80 vai 90%, kas balso par, bet man šķita, ka cipars jau bija lielāks par jebkuru prognozējamo. Jūs domājat, ka nav pamata uztraukties, "x" stundā nācija mobilizēsies. Varbūt par vēlu, somi izbūvēja bunkurus visu aukstā kara laiku, nedomājot par konkrētu "x" stundu. Aigars Freimanis: Somijas piemērs ir ļoti īpatnējs. Viņiem tas somu spīts, kas ir tā ideoloģija, tas ir iekšā joprojām. Viņi joprojām uzskata, ka viņi to karu vinnējuši, daļēji vinnējuši karu ar Padomju Savienību, lai arī zaudējuši lielas teritorijas. Vispār viņu attiecības ar Krieviju ir būtiski atšķirīgas no mūsu attiecībām. Mēs esam relatīvi maza sabiedrība, kuras noskaņojumu vai vērtības, vai jebkura veida attieksmi ir diezgan viegli izmērīt. Aigars Freimanis: Jā, ar pareiziem instrumentiem, jā, tas nav pārāk sarežģīti. Bet, ja mēs parasti sakām, ka mazai valstij ir lielākas iespējas mobilizēties, ja mēs zinām šo te mērījumu, tad kādēļ mēs neizmantojam šīs mazās valsts priekšrocības? Aigars Freimanis: Kālab? Kāpēc mums tagad jāmobilizējas, par godu kam? Nu, lai mēs būtu labāki..., labāki par igauņiem... Aigars Freimanis: Es domāju, ka tur ir kaut kādi nospiedumi, kas ir palikuši sabiedrības apziņā tai vērtību modelī, kas ir mantota starp citu, no tā padomijas laikmeta. Kas ir tas bizantisms, es to saukšu tā. Latvijā viņš bija izteikts, ņemot vērā to, ka mums tā etniskā kompozīcija bija tāda, kāda viņa bija, viņa ir mainījusies, protams, laika gaitā, pēdējos 30 gados. Bet ne fundamentāli. Tā bija cita veida kultūra, kas tika ienesta iekšā, kas nāca iekšā arī mūsu politikā. Un tagad parādās tie jēdzieni par nenotikušo - nenotikusī lustrācija, tad mēs zinām, ka daudz kas tiek pārcelts gan tiesu sistēmā, gan politiskajā sistēmā, daudz kur citur. Tie kultūras elementi, kas ir, nu, kas saucas - korupcija, ietekmes izmantošana un tā tālāk. Es teiktu, ka šobrīd tā ir daudz vairāk, nekā tas bija tai pirmajai postpadomju paaudzei vai padomju paaudzei, kura ienāca politikā, kas palika par tādu pirmo postpadomju paaudzi. Viņai bija iekšēja pašregulācija. Jā, viņiem bija bailes, un atnāca tagad jaunā paaudze, kas vairs nebaidās. Paspēra soli tālāk, mēs arī tā varam. Ko jūs tur no kaut kā baidījāties, mēs vairs nebaidāmies. Aigars Freimanis ir sociologs un socioloģisko pētījumu firmas "Latvijas fakti" dibinātājs. Savulaik bijis pasniedzējs Latvijas Universitātes Socioloģijas katedrā, papildinājis zināšanas ASV, Norvēģijā un Somijā. Līdzās pasniedzēja darbam iesaistījies arī zinātniskajā darbā empīriskās socioloģijas jomā - 90. gadu sākumā kļuvis par tirgus un sociālo pētījumu centra "Latvijas fakti" vadītāju. Strādājot "Latvijas faktos" vadījis vairākus zinātniskus projektus un pētījumus, kas veikti pēc Eiropas Savienības, Rietumu universitāšu un lielo starptautisko kompāniju pasūtījuma. Savulaik bijis arī Latvijas Republikas Ministru prezidenta Māra Kučinska padomnieks.