Mēs esam normalizējuši tā saukto kara stāvokli. Saruna ar filosofu Ventu Sīli

Brīvības bulvāris

Raidījumu Brīvības bulvāris saruna ar filosofu Ventu Sīli par Rietumeiropas vērtībām un to bojāeju, par Slavoja Žižeka idejām grāmatā “Par vēlu atmodai. Kas mūs sagaida, ja nākotnes nebūs”, kā arī par mūsu spēju rīkoties. Nesen latviski iznācis slavenā filozofa Slavoja Žižeka darbs "Par vēlu atmodai. Kas mūs sagaida, ja nākotnes nebūs?". Filosofs Vents Sīlis par šo grāmatu saka, ka tā atpazīst ne tikai mūsu - Rietumu - estētiskās degradācijas pazīmes, bet arī cenšas formulēt kaut ko jaunu, kas palīdzētu tikt galā ar šībrīža bezjēdzīgajiem kultūrkariem, panākot reālas izmaiņas. Slavoja Žižeka grāmata latviešu valodā. Vienmēr, kad iznāk kādi tādi darbi latviešu valodā, ir jautājums, kāpēc mūsu valodas vai kultūras vidē ir svarīgs šāds tulkojums? Vents Sīlis: Kāpēc mēs runājam par Žižeku? Pirmkārt, viņš ir austrumeiropietis, kaut kādā nozīmē reprezentē arī mūs. Viņš ir Austrumeiropas intelektuālā zvaigzne, kas operē Eiropas, varbūt arī pasaules līmenī. Nu nezinu, cik viņu zina Āzijā, bet Eiropas līmenī šajā anglosakšu diskursā viņš, protams, ka piedalās. Mūsu iesaiste šajā diskusijā par centrālajiem jautājumiem, par to vispār, kas notiek pašlaik, kādā laikmetā mēs dzīvojam un kur tas viss virzās, šis ir mūsu ieejas portāls tajā diskusijā, un tāpēc vien jau vērtīgs, pat ja jūs nepiekrītat pilnīgi nekam, ko viņš saka. Bet kāpēc mēs kaut ko izdodam un kaut ko neizdodam latviešu valodā? Vents Sīlis: Dievišķā nejaušība. Es šodien kā vienu no konceptuālajiem pamatiem sagatavoju uzstādījumu par tā saukto jauno neparedzamību. Kāpēc viņa jauna? Tāpēc, ja iepriekš neparedzamība bija kaut kas tāds, ko mēs varējām teikt: labi, ir lietas, ko mēs zinām, ir lietas, ko mēs zinām, ka nezinām, un tad kaut kādas lietas, ko mēs nezinām, ka mēs viņas nezinām. Tur tā proporcija bija tāda, kamēr tās pirmās divas ir - zinu kaut ko, tad es zinu, kas man būtu jāzina, bet netieku klāt. Piemēram, kaut kāda slepena informācija, un tāpēc nevar domāt. Bet tad es vēl nezinu tādas lietas, kuras es pat iedomāties nevaru, ka man varbūt vajadzētu zināt. Es teiktu, ka mūsdienās šo nezināmo lielumu apjoms ir maksimāli palielinājies, līdz ar to arī prognostiskās funkcijas faktiski sevi ir izsmēlušas. Es pārstāju par to interesēties pirms kāda gada. Par to, kas būs? Vents Sīlis: ... kad es sapratu, ka visas manas fantāzijas par to, kā varētu attīstīties situācija Ukrainā, ir saistītas ar manu visdziļāko kļūdu paradigmas izvēlē. Es joprojām atrodos induktīvā pozīcijā, proti, es mēģināju no pagātnes notikumiem izsecināt nākotnes trajektoriju. Žižeks uzliek diagnozi un pasaka... Jā, viņš raksta, ka mēs darbojamies šobrīd un tas, kas šobrīd, nosaka nākotnē gaidāmo un mūsu reakcija uz to, kas būs. Vents Sīlis: Bet viņš ar to arī pasaka, ka mēs absolūti nesaprotam, kāpēc šobrīd notiek noteikošais. Viņa grāmata jau ir tāds mēģinājums pateikt, ka, mīļie draugi, mēs atrodamies situācijā, kur mēs principā visu laiku melojam vairākos virzienos. Pirmkārt, mēs melojam sev, jo izliekamies kompetentāki, nekā esam, izliekamies racionālāki, nekā esam. Patiesībā mēs esam diezgan liekulīga morāli izgāzušos indivīdu varza, kas sevi dēvē par Eiropas kultūras mantiniekiem. To viņš tur tā diezgan tieši ar koku starp acīm iedod. Viņš saka: mēs melojam arī saviem politiskajiem konkurentiem un oponentiem, jo mēs esam nonākuši situācijā, kur nevar ticēt vairs nevienam mūsu vārdam. Un, treškārt, mums ir pazuduši kaut kādi jēdzīgi kritēriji, kā noskaidrot, teiksim, verificēt lietas. Mēs dzīvojam tā sauktajā puspatiesības laikmetā, kur faktu vērtība ir samazinājusies un ir krietni relativizēta, proti, fakti tagad tiek uztverti kā viedokļi. To jau Tramps pieteica ar to, ka es jums pastāstīšu alternatīvos faktus. Ir vieni fakti... Kādreiz bija tāda saistība starp faktiem un evidenci, kaut kādu empīrisku pārbaudāmību, nu tagad tādas nav, tagad jebkurš fakts ir tikai viedoklis. Tādi cilvēka uztveres paradoksi. Viņš saka, ja izceļas kāda nelaime, mēs samērā skaidri varam pateikt, kāpēc tā notika. Respektīvi, tas, kas notika pagātnē, par to mēs varam diezgan skaidri tagadnē pateikt, kāpēc mēs nonācām tādā nelaimes situācijā. Bet attiecībā uz nākotni, ko tu neprognozē un ko arī Žižeks saka, ka mēs nevaram pateikt to, kas notiks tālāk. Tāds zināms uztveres paradokss. Vents Sīlis: Bet mēs jau esam šīs te "hindsight" gudrības meistari. Katram Latvijas iedzīvotājam, ja paprasīs viņam tagad, ko vajadzēja darīt Covid laikā, viņš izstāstīs, viņam būs piecu punktu programma, viņš perfekti mācēs pateikt - vajadzēja tā, vajadzēja šitā, tur to tā vajadzēja. Ar atpakaļejošu skatu mēs visi esam ģeniāli. Bet, no otras puses - un tas arī ir tas, kas mūs padara par idiotiem - mums iedveš tādu viltus gudrības sajūtu, ka, ja es izprotu pagātnes norises, tātad no šejienes tiek izdarīta loģiskā pāreja - es varu kaut ko pateikt par nākotni. Un Žizeks šo ķēdi sarauj un saka: nekā nebija. Tas, ka es varu kaut ko pateikt par pagātni, nozīmē tikai to, ka man piemīt zināma spēja analizēt pagātnes notikumus un, teiksim, atzīt zināmas kļūdas. Bet nākotne jau tiek prognozēta tieši tāpēc, lai mēģinātu izvairīties no šīm kļūdām, lai trāpītu tajā vēstures vilcienā, kas tad mūs aizvedīs uz kaut kādu labāku sabiedrību. Un te Žižeks, manuprāt, diezgan precīzs, kad viņš saka, ka šī te neparedzamība lielā mērā ir saistīta ar paradigmas trūkumu. Un paradigmas trūkums balstās uz mūsu ētiskās degradācijas sekām. Mēs esam nodevuši savas vērtības, viņš kaut kādā ziņā pasludina Eiropas nāvi. Viņš saka, ka tā ir apokalipse, ir jau piecas minūtes pāri pusnaktij. Respektīvi, ka mēs jau esam beigušies. Vents Sīlis: Un es viņam piekrītu, ka mēs esam beigušies. Tā pasaule, kas bija pirms C19 epidēmijas, ir pagājusi. Mēs esam jaunā laikmetā un šo laikmetu primāri manā uztverē raksturo tas, ka tā fluiditāte, par ko postmodernisti kādreiz jūsmoja, ak, tur viss plūstošs, visu var pārdefinēt, re, kāds ķermenis plastisks... Mēs tagad esam tajā nenoteiktībā, kur būtībā mums jāmēģina atrast jēga apstākļos, kur viss liekas bezjēdzīgs. Paskaidrošu, ka es to domāju. Mēs esam zaudējuši saikni starp to, ka mūsos izraisa patiesu līdzjūtību un patiesu reakciju citu cilvēku ciešanas. Tas ir, mēs esam normalizējuši tā saukto kara stāvokli. Žižeks par to daudz raksta, viņš raksta par normalitāti, kur mēs jautājam, kā tā var būt, ka Krievija vienlaikus karo ar Ukrainu un mēs vienlaikus ar viņu tirgojamies, kaut kādu gāzi pērkam, naftu pērkam? Kā tās ir iespējams? Jā, kaut kādas sankcijas ir, bet cilvēki no Krievijas var braukt atpūsties uz Eiropu. Kādas problēmas? Nevienu tas nesatrauc. Man arī rodas jautājums - kā mēs tā varam? Kā mums pašiem nestrēgst uz sevi spogulī skatīties, ka mēs vienkārši pieļaujam absolūti... Tad viņš pats arī atbild uz šo jautājumu, viņš saka, tas tāpēc, ka mēs esam devuši priekšroku idejai par cilvēktiesībām bez stingrām saistībām. Mēs iestājamies par tiesībām, bet mēs neesam gatavi darīt, ne pirkstu kustināt, lai viņas kaut kādā veidā iedzīvinātu. Tas ir visas tās mūsu protesta aktivitātes, viņš drausmīgi par to ņirgājas citās lekcijās, viņš saka, ka tas ir tikpat liekulīgi, kā sēdēt un skatīties futbolu vai hokeju mājās uz dīvāna, un tur šausmīgi just līdzi, žestikulējot un bļaujot. Mums ir tāda sajūta, ka tas, ka mēs uz dīvāna bļausim, tas tur, kaut kur, pāri okeānam to maču kaut kā ietekmēs. Mums pašiem liekas, ka mēs baigi piedalāmies, kopības sajūta. Tas ir veids, kā mēs melojam sev, mēs vērtības aizstāvam līdzīgā veidā, ar ekrāna starpniecību. Vents Sīlis ir Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, filosofs, sociologs un publicists, Latvijas Centrālās medicīnas ētikas komisijas vadītājs un krājumu "Filosofiskā antropoloģija" autors un redaktors; vada seminārus un diskusijas par tādām tēmām kā mūsdienu garīgums, iniciācija, attiecības un seksualitāte, apzinātais un neapzinātais, dzimumu lomas un personības arhetipi.